Vairākus gadus atpakaļ kādā ārzemju turnīrā kādā jaukā kompānijā trešās sesijas laikā apspriedām sadalījums. Viens sadalījums palika atmiņā jo īpaši: kārtis es neatceros, tikai pīķos izspēlētājam bija AKQ10 un vienmērīgi sešpadsmit punkti ar trešajām bildēm atlikušajos mastos. Pie galda kāds šobrīd ļoti augsta līmeņa spēlētājs, turot divus pīķus un četrus ercenus, pēc partnera 1NT atklājumu uzdeva Stayman un banālos 3NT tika paņemti pavisam banāli 10 stiķi. Kur tad sāls šim banālajam stāstam? Šis augstā līmeņa spēlētājs savam partnerim (klientam) ieteica uz Stayman atbildēt 2♦ - nav mažora četrinieku. Pretinieks uzbruktu pīķī (tik tiešām – spēlētājam, kurš izdarīja pirmo gājienu, bija piektais kalps pīķos un visdrīzāk viņš tur arī uzbruktu) un būtu jau ne pavisam banāli 11 stiķi un ļoti augsts rezultāts lielā pāru turnīrā. Šāda vienkārša patiesība, ka idejas vārdā var slēpt sadalījumu, mani toreiz pārsteidza, taču zemapziņā nogulsnēja 11 potenciālie stiķi un maksis.




