Ir 28. jūnija vakars, Stambulas priekšpilsētā turpinās Eiropas čempionāts, bet es jau rakstu blogu. Skumjas un neizmantotas iespējas jūtamas šajā mirklī, bet patiesības vārdā jāsaka, ka viss ir godīgi. Objektīvi mēs nebijām pelnījuši tikt pāru turnīra finālā, objektīvi mūsu līmenis ir dalītā 17. vieta komandu turnīrā... Bet par visu pēc kārtas.
Eiropas bridža līgai trūkst naudas un cilvēkiem patīk spēlēt bridžu – tie ir galvenie iemesli, kāpēc jau devīto reizi notiek atklātais Eiropas bridža čempionāts, kurā var piedalīties ne tikai Eiropieši, bet arī spēlētāji no visas pasaules. Pirms pāris dienām ar Natāliju Vekšu un Antru Ilziņu bārā pasēdējām ar Džimiju un Billiju no Austrālijas! Billiju, kurš atgādināja varoni no Dikensa “Lielās cerības” es satiku pirmo reizi, bet ar Džimiju pirms vienpadsmit gadiem spēlējām vienā komandā Austrālijas lielākajā festivālā! Fenomenāli – viņš pats mani atrada zālē, vēlāk arī “izķērām” Natāliju un uz mirkli atcerējāmies good old days Goldkoustas smilšainajās pludmalēs. Vispār turnīrs Austrālijā bija super! Galvenajā pāru turnīrā iekļuvām B finālā (turnīrā bija gandrīz visu alfabētu fināli, tas nozīmē, ka pēc kvalifikācijas iekļuvām nevis pirmajos 5%, bet nākamajos piecos), kuru ar Natāliju arī uzvarējām. Arhīvā ir fenomenāla bilde, kurā Natālija, kopā ar ASV spēlētāju Cappelletti (tie, kuri spēlē Cappelletti konvenciju pret 1NT var uzminēt, kāds sakars viņam ir ar šo konvenciju) un Jaunzēlandes Hobbitu (tā mēs šo jauno kungu iesaucām) pozē ar uzvarētāju sudraba šķīvi. Komandu turnīru sākām ar 3x25, bet vēlāk palikām kaut kur, mikstu komandnieks bija īpašs, jo pietika, ka komandā ir viena sieviete vai viens vīrietis. Lūk, tādi liberāli uzskati tur Jaunajā pasaulē. Pēdējo noslēguma turnīru neuzspēlējām, jo ļoti, ļoti gribējās ēst. Tik ļoti, man nav bijis jau vienpadsmit ar pusi gadus!
Hobbits, Natālija un Mike Cappelletti.
Lai nu kā, Austrālija ir tālu, tur silti un ķenguri joprojām lec, bet Stambulas priekšpilsētā ķengurus nemana. Lec IMPi un pirmajā dienā tie burtiski leca tikai mūsu groziņos. Komandu turnīru spēlējām ar draugiem no Krievijas: Dmitriju Prohorovu un Pašu Gomerovu. Pirmo dienu viņi spēlēja fenomenāli, mēs pienesām ūdeni un bijām ar atrāvienu vadībā vairāk kā 120 komandu lielā turnīrā. Otrajā dienā nospēlējām ar rezervi un palikām septītie. Vieta laba, bet vienlaicīgi arī pienākums kādu no pretiniekiem izvēlēties pirmajā izslēgšanas mačā. Ko izvēlēties īsti nav skaidrs, izvēle krita uz turkiem un pret līdzvērtīgu pretinieku nospēlējām zem savām spējām. Nespēlējām slikti, bet uzvarai ar viduvēju spēli bija par maz. Īpaši sadalījumus negribu ne analizēt, ne par tiem rakstīt, bet viens riktīgs “Austrumu ekspresis” patrāpījās man kvalifikācijas 7. mačā:
♠ KQ83, ♥ -, ♦ AK932, ♣ AK102
Kamēr es, atrodoties zonā pret nezonu, trešajā rokā domāju ko solīt, manā ekrāna pusē holandietis turpina tiesāt maizīti. Pēc brīža atnāk paplāte un es gandrīz aizrijos, ieraugot Jeļenas 2♣ atklājumu (20-21 FP vienmērīgā sadalījumā vai forsē geimu). Ārēji saglabāju mieru, bet kad pretinieks ciniski iesola naturālus 2♦, es veltu viņam smīnu. Kas te notiek? Man ir vislabākās kārtis pie galda, bet visi mani te āzē? Pie velna holandieti, bet es ticu Ļenai un iztēlojos to, kas viņai var būt: daudz, ļoti daudz un stipri erceni, kā arī pīķa dūzis. Vismaz septiņi stiķi man ir bez erceniem un partnerei jābūt lielajai prēmijai šajā mastā. Ko solīt? Pirms skolas man mamma bija iemācījusi skaitīt līdz trīspadsmit, bet šeit sanāk jau gandrīz sešpadsmit, kad pilns sadalījums izskatījās šādi:
Otrs Austrumu ekspresis atbrauca pie Ļenas, kad spēlējām pirmo sadalījumu pāru turnīra kvalifikācijā. Otrajā rokā pēc pretinieka pasa, turot, ♠ AKQ1042, ♥ AK104, ♦ AJ3, ♣ -, Jeļena atklājas ar 2♣ un uz maniem 2♦ sola 2♠. Seko 3♥ no manis, kas apsola ercenus un vērtības, jo mūsu sistēmā tiešs 2♥ solījums uz 2♣ rāda ercenus un vājas kārtis. Ko nu? Arī Jeļena laiku lieki netērē un sola 7♥! Līdzīgi kā sadalījumā no komandu turnīra, 13 stiķus paņemu bez problēmām.
Saule noriet, tuvākajā mošejā kāda spalga balss sauc vīrus uz vakara lūgsnu. Bet lūgties šovakar negribas – gribas doties mājās un trenēties nākamajam turnīram!
Pirmā un pēdējā spēle izslēgšanas turnīrā pret Turcijas komandu.
